Mana laulība juka pa vīlēm, un es atradu sev mīļāko, taču negaidīti viss iegriezās pavisam savādāk

Es nolēmu piekrāpt sievu. Mūsu laulībā kā reiz bija iestājušies ne tie labākie laiki – sadzīve, bērni, strīdi.

Bet te kā reiz jauna kolēģe, pavisam jauna, dzīvespriecīga, kuru neapgrūtināja bērni un sadzīve. Sāku viņu aplido, dāvināju puķes, vedu uz kafejnīcām. Sievai teicu, ka kavējos darbā, tīru drauga datoru no vīrusiem, dirnu auto tehniskās apkopes punktā un daudzas citas atrunas.

Un lūk, beidzot jauna kolēģīte piesolīja tuvību. Randiņu ieplānojām pie viņas mājās, līdz šim viņa nebija aicinājusi mani ciemos. Mājās atgriezos laimīgs, priecādamies par uzvaru. Hormoni trakoja, vēderā lidinājās tauriņi, bet smadzenes bija pilnībā atslēgušas.

Mājās mani sagaidīja pārgurusī sieva, bērni jau gulēja. No sievietēm neko nav iespējams noslēpt – viņas lasa pēc sejām, kā profesionālie fiziognomisti.

Tāpēc arī mana Marina uzreiz bija pamanījusi, ka esmu tikpat priecīgs kā runcis, kas tikko izlaizījis krējuma burku. Tiesa gan, viņa neko nekomentēja, bet vienkārši uzsildīja man vakariņas. Tad pateica, ka burtiski gāžas no kājām, tāpēc traukus nomazgās vēlāk un aizgāja uz istabu.

Pēc vakariņām un ūdens procedūrām es iegāju guļamistabā un ieraudzīju šādu ainu: Marina guļā gultā nemaz neizģērbjoties, un pat matus nav izlaidusi. Acīmredzot tik ļoti piekususi, ka tam visam vienkārši nebija spēka. Bet uz blakus galdiņa atradās mūsu vecais ģimenes fotoalbums. Bet es rītdienas randiņu gaidot tāpat nespēju aizmigt, tāpēc sāku to šķirstīt.

Šķirstu bildes, bet tur… mana sieva laikā, kad tikko bijām sākuši tikties. Skaista un svaiga… Un mans apmierināts ģīmis viņai blakus, laime tā vien plūst no šīm bildēm. Un te nu es atcerējos, cik ļoti biju viņā iemīlējies, kā aplidoju, kā iekaroju, kā nevarēju gulēt naktīs! Vesela emociju vētra sagriezās, pat acīs sariesās asaras.

Ilgi es tonakt nespēju aizmigt, domāju par savu sievu, par manu jauno sirds āķīti, par ģimeni, bērniem, mūsu problēmām, sadzīvi. Daudz ko pārdomāju. Tik ļoti gribējās, lai man blakus atkal būtu tā pati iepriekšējā Marina.

Un beidzot es sapratu! Jo nekas tak neliedz man sākt aplidot sievu tāpat kā agrāk. Vest uz kafejnīcām tieši viņu, nevis skuķi no darba. Lutināt ar pārsteigumiem, izteikt komplimentus.

Vārdu sakot, neskatoties u to, ka bija vēl tikai 5 no rīta, es piezvanīju savai mātei un sarunāju, ka uz brīvdienām viņa paņems bērnus pie sevis. Tad aizskrēju uz diennakts puķu veikalu un nopirku satriecošu pušķi. Pirms Marina bija pamodusies, bet ceļas viņa agri, es paspēju pagatavot viņai brokastis un pasniedzu tās gultā.

Turpinājumu lasiet nākošajā lapā

Pievienot komentāru